Kandavas Rēdlihu pāra draudzība no skolas laikiem aizved līdz Dzelzs kāzām

Pirms 65 gadiem 1954. gada 13.jūnijā kāzas svinēja cērenieki Pārsla un Jānis Ojārs Rēdlihi. 65 gadu kāzu jubileju mēdz dēvēt par Dzelzs jeb Saules kāzām. Un kā norāda Kandavas novada domes Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Maija Zariņa, šis ir pirmais un pagaidām vienīgais pāris viņas darba pieredzē, kas svin tik ievērojamu jubileju.

Saulainajā 13.jūnija dienā domes priekšsēdētāja Inga Priede, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Maija Zariņa un Cēres pagasta pārvaldes vadītāja Maija Jēce viesojās pie gaviļniekiem, jeb, kā viņi paši viens otru mīļi dēvē, pie omītes un opīša, kas joprojām ir saglabājuši pozitīvu skatu uz dzīvi, asu prātu un mīlestību pret dziesmu. Tāpēc jo īpašs prieks jubilāriem bija par Cēres pamatskolas skolotājas Evitas Bērziņas muzikālo sveicienu un iespēju visiem vienoties kopīgās dziesmās ģitāras pavadībā.

Jānis Ojārs: Iepazināmies skolas laikā, bet tikai tā pa draugam. Man ļoti patika dancot. Un ballēs bija iespēja noskatīt meiteni un izdancināt. Tā mēs iepazināmies, man bija vairāk kā 18 gadu.

Pārsla: Kāzas mums nebija lielas, tikai sarakstījāmies. Diena bija saulaina, tāpat kā šodien. Man kāzu kleitas nebija, laulājos tautastērpā. Pēc ceremonijas, kad gājām ārā pa durvīm mūs gaidīja pārsteigums- visi dejotāji sanākuši mūs apsveikt. Nebija nekā, ar ko viņus pacienāt. Opītis aizskrēja uz pienotavu, kur strādāja direktore Sproģe, viņa iedeva Brinzu, ar ko viesus pacienāt. Dzīvojām “Zeltiņos” un rudenī, augustā, kad ir raža novākta un cūkas uzbarotas, taisījām kāzu svinības ar radiem.

Jānis Ojārs: Atnācu no armijas, kur pavadīju trīs gadus, tad strādāju par šoferi kolhozā. Visu mūžu esmu nostrādājis par šoferi, tikai neilgi pirms pensijas vecuma strādāju darbnīcā.

Pārsla: Es īsu brīdi biju skolotāja, tad mācību pārzine. Tajā laikā Cērē nebija kur skolotājiem dzīvot un es teicu, ka iešu prom. Tad man iedeva vietu Ozolniekos pie Tukuma. Divus gadus tur nostrādāju. Kad Cēres skolas direktore Austra Grenevica aizgāja no amata, mani aicināja šajā vietā. Tā kā mana mamma dzīvoja “Raibājos”, bet opīša vecāki dzīvoja “Lejasāpjos”, un tāpat katru sestdienu braucām pie vieniem, vai pie otriem, tad nolēmu piekrist piedāvātajai darba vietai un atnācām dzīvot uz Cēri.

Tika uzcelta šī māja (Rēdlihu pāris dzīvo Cēres pagasta “Ataugās”), un mēs pirmie te tikām dzīvot. Māju bija sācis celt skolotājs Actiņš, bet pabeidza mūsu pašu Cēres celtnieki. Un tā mēs visu dzīvi esam nodzīvojuši “Ataugās”.

Par Cēres skolas direktori nostrādāju 17 gadus, tad šo darbu pārņēma mana skolniece Juta Reinsone. Kad beidzu pedagoģisko skolu un atnācu uz Cēri, tad skolā mācījās pāri par 200 bērnu (salīdzinājumam- šobrīd Cēres skolā mācās 57 pamatskolas un 28 pirmsskolas audzēkņi). Vienā skolas salidojuma reizē, nāk man pretī tāds jauns, plecīgs vīrietis, mani apņem un saka: “Jūs jau, skolotāj, laikam mani nepazīstat”. Es atbildu: “Piedodiet, nē, nepazīstu gan.” Tad viņš man saka, ka esot tas palaidnis, kuru no Kandavas atsūtīja. Izrādās tagad par policistu strādā.

Jānis Ojārs: Interesants stāsts ir, kā mēs pie Volgas tikām. Tanī laikā Kārlim Kauliņam bija draudzene izpildkomitejā. Viņa atbrauca uz Cēri, mēs runājamies, kamēr es tā izspļauju, ka mums vajadzētu mašīnu. Viņa man saka, ka parunāšot ar savu priekšnieku, lai mums Volgu piešķir. Pēc mēneša bija Volgai jābrauc pakaļ. Ome tajā laikā bija ar Aināru slimnīcā un es abus ar Volgu pārvedu mājās.

Pārsla: Līdz bērnu piedzimšanai es vadīju deju kolektīvu, ansamblī dziedāju. Teātri gan nespēlēju, jo es neprotu izlikties.

Mums ir divi bērni- meita un dēls, ir astoņi mazbērni un desmit mazmazbērni. Meitu sauc Sarmīte. Izstudējusi par mežzini un visu laiku strādāja Bauskas mežniecībā. Viņai ir pieci bērni- trīs dēli un divas meitas. Renārs vada picērijas Bauskā, Sandis strādā pie kuģiem, bet krastā. Viena meita ir zobārste, otra meita ir skolotāja, tagad audzina trīs bērnus. Jānis arī mācījies par mežzini, bet šobrīd palīdz brālim Renāram darbā ar picēriju vadīšanu. Mūsu dēls Ainārs, dzīvo tepat uz vietas – Zentenē.

Jānis Ojārs: Ainārs ir ļoti izpalīdzīgs, ja vajadzīgi kādi ārsti, visu Rīgā ir sameklējis, sarunājis, aizved un atved- tik brauc.

Pārsla: Aināram ir trīs meitas. Linda beigusi augstskolu un dzīvo Liepājā, ir meitiņa. Otra- Velta studē Dānijā. Jaunākā meita Līva sākusi studijas Rīgā par ārsti. Ainārs savulaik bija jaunākais kolhoza priekšsēdētājs Latvijā, tagad viņam pieder kokapstrādes uzņēmums pie Zentenes. Aināra sieva Andra dzīvo pa māju un ļoti daudz mums palīdz.

Tagad vakarus vadām skatoties televīziju, sliktās redzes dēļ grāmatas ir grūti palasīt. Es katru gadu stādu atraitnīšu rindas mājas priekšā. Kā man patīk atraitnītes- ir kur acis pamielot! Vienu gadu pagasta pārvaldnieces Maijas pierunāta kopā ar kaimiņienēm piedalījāmies konkursā “Sakoptākās sētas” (Māja “Ataugas” 2014. gadā ieguva nomināciju «Kandavas novada sakoptākā sēta 2014» - Natālija Murāne, Pārsla Rēdliha, Sanita Alehnoviča).

Nobeigumā, jautājot par ilgās kopdzīves noslēpumu, abi ir vienisprātis, ka pats galvenais- pēc iespējas mazāk dusmoties. Un lai arī jaunībā ir diezgan izdusmots, izpratne nākusi tikai tagad, ka tas nav tā vērts.

Originālraksts un vairāk bildes pieejamas ŠEIT.

atjaunots: 2019.g 09.jūlijā | Līga Šupstika (x2112)
Novados, Kandava